Ēku komplekss, kam labākie gadi jau aiz muguras, kādreiz bija Kolkas ekonomiskās dzīves centrs. Zivju pārstrādi Kolkā uzsāka tūlīt pēc kara, tomēr jaundibinātajā fabrikā darbi nīkuļoja - ar čaklām rokām vien bija par maz, vajadzēja ieinteresētu vadītāju. To redzot, toreizējais Latvijas PSR zivrūpniecības ministrs Kārlis Bude piedāvāja bijušajam frontiniekam, savam draugam Jevgēņijam Morozovam kļūt par Kolkas fabrikas direktoru. 1945. gada 4. novembrī Morozovs ieradās Kolkā un no šīs dienas kolceniekiem sākās jauni laiki – Morozova laiki.
Nedaudz par Morozova dzīves gājumu pirms ierašanās Kolkā. Kaut arī viņa vārds pirmajā mirklī var šķist lībiskajā vidē neiederīgs, taču nesavtīgais darbs Kolkas un kolcenieku labā ierakstījis viņu ar neizdzēšamu tinti Kolkas ciema vēstures grāmatas labākajās lappusēs.
Dzimis 1904. gadā Rīgā. Pagājušā gadsimta 20. gados kopīgi ar kompanjoniem zvejojis Rīgas Jūrmalā. Otrā pasaules kara laikā evakuējās uz PSRS un kļuva par zvejnieku uz Volgas. Vēlāk karoja Sarkanās armijas rindās un tika ievainots galvā, zaudējot vienu aci. Pēc kara demobilizējās un atkal strādāja par zvejnieku, līdz 1945. gada nogalē, sava drauga, zivrūpniecības ministra Budes mudināts, ieradās Kolkā.
Par Kolkas fabrikas ziedu laikiem atmiņās dalās fabrikas darbinieces Anna un Gerda. Anna bija viena no pirmajām strādniecēm, fabrikai sākot darbu pēc Otrā pasaules kara, bet Gerda Kolkā ieradusies 50. gados. Ieklausies viņu sarunā!
Skaidrībai tikai piebildīšu, ka Kolkas fabriku 1970. gadā pievienoja Rojas zivju konservu fabrikai, bet vēlāk – 1978. gadā tā tika iekļauta milzīgā zvejnieku kolhoza „Banga” sastāvā.
Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas šim ēku kompleksam nav paveicies ar ieinteresētiem saimniekiem, bet Kolkā ir arī cits piemērs, par kuru tev pastāstīšu vēlāk. Taču pirms turpināt gājienu pievērs uzmanību koka stumbeņu rindām, kas iestiepjas jūrā tepat iepretī bijušās konservu fabrikas teritorijai.
