1941. gada septembrī Elmārs Rivošs ar ģimeni – sievu Aļu un diviem maziem bērniem – nonāca Rīgas Lielajā geto. Pavisam drīz Elmāru nošķīra no ģimenes un ievietoja Mazajā geto, kur viņš varēja tikai noskatīties, kā nacisti veica tīrīšanas akcijas, un cerēt, ka viņa sievai Aļai ar bērniem šī nelaime ies secen. Tomēr, redzot kā attīstās notikumi, Elmārs saprata, ka ir jāsazinās ar paziņām ārpus geto žoga. Viņš sazinājās ar savu pirmskara laika darba biedru – tēlnieka palīgu Rūdolfu Ankravu un viņa sievu Vincentīnu. 1942. gada februārī Elmārs Rivošs no Rīgas geto bēg. Rūdolfs un Vincentīna Ankravi sākumā slēpa viņu savas mājas pagrabā Krišjāņa Valdemāra ielā.
Slēpšanās laikā Elmārs no ģipša veidoja figūriņas, ko viņa labvēļi Ankravi vēlāk pārdeva vācu karavīriem.
Elmārs Rivošs atceras:
„Pagrabs atradās zem divstāvu ēkas, blakus policijas iecirknim. Visdrošāk bija slēpties ienaidniekam pašā degungalā. Rūdis sadabūja vecu leti, ko es pārveidoju par darbgaldu, trauslu ampīra galdiņu un nelielu, dīvāniņu ar mīkstu atzveltni.
Viss pagrabs bija divas nelielas, savā starpā savienotas telpas ar zem ielas līmeņa izvietotiem logiem. Gaisā bija jūtama mitruma un pelējuma smaka. Togad martā vēl pieturējās ziemas aukstums. Pagrabā mani sildīja darbs un pārliecība, ka vācieši tomēr tiks sakauti.”
Kad par Rivoiša ģipša figūriņu pārdošanu ieinteresējās finanšu iestādes, darbs bija jāpārtrauc un jāmeklē jauna slēptuve.
1942. gada pavasarī Elmārs Rivoišs ar visiem instrumentiem un pāris ģipša maisiem pārcēlās uz mājas pagrabu Lāčplēša ielā 22.
Šeit par viņu rūpējās Emma Priede ar vīru Pēteri un meitu Birutu, iesaistot arī savus tuvākos draugus. Līdz pat vācu okupācijas beigām viņi nodrošināja Elmāru Rivoišu gan ar ēdienu, gan ar materiāliem un avīzēm. Taču visvairāk - ar uzticību un draudzību.
Emmai un Pēterim Priedēm, kā arī viņu meitai Birutai ir piešķirts apbalvojums „Taisnīgais starp tautām”.
